Aušana

Aušana ir sens amatniecības un mākslas veids, kas nereti visspilgtāk raksturo katras tautas materiālo kultūru. Kā nekā austi tiek tautas tērpi, jostas, lakati, dekoratīvi darbi un daudz citu lietu, kas definē tautas kultūru un atspoguļo tās vērtības. Jau no seniem laikiem, aušana ir bijusi reizē nepieciešamība un radošas izpausmes veids, tāpēc tā ir bijusi izplatīta gadu tūkstošiem ilgi. Aušana kā roku darbs, mūsdienās vairs nav praktiska nepieciešamība, jo uz rūpnieciskajām stellēm ir iespējams izveidot visdažādākos audumus gandrīz bez cilvēka līdzdalības, daudz ātrāk un vienkāršāk, taču aušana mūsdienās ir viena no populārākajām, senās amatniecības izpausmēm. Daudzviet arī mūsdienās ir iespējams iegādāties uz senajām stellēm austus audumus un apģērbus, kas tiek novērtēti arvien vairāk.

Aušanas vēsture ir ļoti sena. Pirmie audumi tika radīti jau aptuveni 5 000 gadu pirms mūsu ēras. Pirmās liecības par audumiem nāk no senās Ēģiptes, jo vienkāršos lina audumos tika tītas mūmijas. Nav līdz galam izpētīts, ar kādiem rīkiem šie audumi tika austi. Pirmās oficiālās liecības par stellēm nāk no senās Grieķijas, 4 000 gadus pirms mūsu ēras. Šīs stelles gan bija ļoti primitīvas – koka rāmis ar dažiem šķērskokiem, taču ar tām tika austi pat ļoti smalki audumi. Vēlāk aušanas tehnika ienāca arī Eiropā. Arī Latvijas kultūrvēsturē aušanai ir visai liela loma.

Ja runājam par aušanu kā roku darbu, tad nekas daudz šajā procesā nav mainījies jau simtiem gadu. Austs vēl joprojām tiek uz tādām pašām stellēm uz kādām auda mūsu senči. Steļļu veidi gan ir dažādi. Ir, piemēram, vertikālās rāmju stelles, kuras izmanto paklāju un gobelēnu aušanai. Tāpat uz šīm stellēm iespējams aust daudz ko citu, bārkšu tehnikā, piemēram, dekoratīvas segas vai spilvendrānas. Ir arī dažādas horizontālās stelles. Vecākās un zināmākās ir trizuļu stelles. Tās arī mūsdienās amatnieki visplašāk pielieto. Uz trizuļu stellēm var iemācīties aust dažādās amatnieku nodarbībās. Vēl ir sviru stelles, kuras pēc būtības ir tās pašas trizuļu stelles, kas papildinātas ar svirām, lai aušana būtu vienkāršāka. Tiek izmantoti arī citi papildinājumi stellēm, lai audēja darbu atvieglotu, piemēram, velkamā ierīce, kas ļauj izvairīties no pinumiem, reikums, kas ļauj velku diegiem izdalīties vienmērīgi, nitis, rakstu veidošanai utt.

Pats aušanas process ir visai sarežģīts un arī fiziski ne pārāk viegls. Aušanas pamatā ir velku un audu diegu krustošana. Velku diegi tiek iestiprināti stellēs, bet audu diegi tie, kurus ieauž audumā ar saivām vai atspolēm. Veidojot vienkāršu, viendabīgu audumu bez rakstiem ir vien jāmaina velku diegi un jāauž iekšā audu diegi. Tas, cik audums būs blīvs un liels nosaka tas, kā stellēs tiek izkārtoti audu diegi. Kā jau tika minēts, to var mainīt ar dažādu palīgierīču palīdzību. Ja tiek austs daudzkrāsains audums, vai audums ar rakstiem, tad gan process ir sarežģītāks. Audu diegus ir jāauž pēc noteikta mustura, lai veidotos raksts. Protams, ir jāievēro arī daudz citu nianšu.

Aušana, mūsdienās nav īpaši izplatīta. Galvenokārt, tas ir tāpēc, ka ne visiem ir pieejamas stelles, turklāt nav nedz iespējas, nedz vēlmes šo amatu mācīties. Tāpat kā daudzas citas amatniecības nozares, tā vairāk ir radoša izpausme pašam priekš sevis. Tā kā audējus atrast nav tik viegli, ar rokām austi apģērbi un citi darbi tiek uzskatīti par diezgan ekskluzīviem un tie maksā salīdzinoši dārgi.