Kāpēc kļūt par amatnieku?

Mūsdienās amatniecība kļūst arvien mazāk populāra. Pārsvarā par amatniekiem cilvēki kļūst no paaudzes paaudzē, vai arī amatniecība tiek izvēlēta kā hobijs līdztekus citai profesionālai darbībai, taču tāpat vien kļūt par profesionālu amatnieku grib vien retais. Amatniecība ir visai sarežģīts, smags un laikietilpīgs darbs, pēc kura mēdz nebūt pieprasījuma. Kaut arī roku darbs tiek augstu vērtēts, cenas nevar konkurēt ar rūpnieciski ražoto preču cenām, līdz ar to, amatniecība nav pati ienesīgākā nozare, tomēr par spīti šiem negatīvajiem aspektiem, amatniecība saistās arī ar daudz ko pozitīvu. Šeit būs galveni iemesli, kāpēc amatniecība var būt saistoša ne tikai kā hobijs, bet arī profesionāls darbs.

Pirmkārt, amatniecība ir ļoti daudzveidīga. Kaut arī amatnieki parasti izvēlas vienu atsevišķu darbības joku, ā, piemēram, podniecību, koka grebšanu, aušanu, metāla kalšanu, grozu pīšanu utt., katra no tām piedāvā ļoti daudz improvizācijas iespēju. Amatniecība mūsdienās ir pielīdzināma mākslai un, arī pielietojot vissenākās amatniecības metodes un instrumentus, ir iespējams radīt kaut ko ļoti oriģinālu un interesantu .Izvēloties amatniecību, kā savu profesiju, ir iespējams strādāt dinamiski un aizraujoši. Amatnieka darbs nekad neapniks, ja vien pašam neaptrūksies ideju.

Otrkārt, amatniecība ir darbs visa mūža garumā. Amatniecība pamatā ir strādāšana ar vienkāršiem darba rīkiem un izmantojot vienkāršas metodes. Protams, kombinējot šis metodes, amatnieka darbs pats par sevi vairs nav tik vienkāršs, tomēr, ja amats tiek apgūts kā nākas, to var darīt visu mūžu, līdz pat sirmam vecumam. Tā ir lieliska iespēja strādāt arī pensijas vecumā, turklāt tik lielos apjomos, cik to ļauj veselība un gribasspēks.

Amatnieki arī var sev nodrošināt pilnīgu brīvību pār savu laiku. Protams, arī amatnieki var strādāt algotu darbu kādā amatniecības uzņēmumā, taču, ja amatnieks to vēlas, viņš var strādāt individuāli, vai dibināt savu uzņēmumu un strādāt tieši tik daudz, cik vēlas. Amatnieki var izvēlēties, vai ražot darbus un pēc tam meklēt iespējas tos pārdot, vai arī strādāt pēc pasūtījumiem. Tāpat amatnieki paši var noteikt to, cik ilga laiks būs nepieciešams darba realizācijai. Ir arī amatnieki, kas izvēlas sarādāt tikai tajos brīžos, ka viņiem ir iedvesma. Amatnieks var būt pats sev noteicējs un mūsdienu dinamiskajā dzīves ritmā tas ir ļoti svarīgi.

Ceļš līdz amata meistara titulam arī nav garš. Dažādas amatniecības nozares iespējams apgūt pāris gados un pēc tam atliek pieslīpēt savu meistarību. Protams, amatniekiem, tāpat kā māksliniekiem, ir nepieciešams zināms talants un, jo vairāk iemaņas tiks praktizētas, jo skaistāki un kvalitatīvāki būs darbi, taču pamatus apgūt var āri. Arī ar pamata zināšanām pietiek, lai sāktu pelnīt naudu kā amatnieks, taču tad, visticamāk, jūsu darbi ne ar ko vēl neizcelsies uz pārējo fona.

Visbeidzot, darbs amatniecībā ir ļoti cienījams un prestižs. Daudzi tā noteikti nedomā, jo uzskata, ka amatnieki ir fiziska darba darītāji, tāpat kā melnstrādnieki rūpnīcās, taču tā nav. Daudzas amatniecības nozares prasa gan visai sarežģītas tehniskās zināšanas, gan arī teorētiskās, kas sasitās ne vien ar pašu amatu, bet kultūru un vēsturi kopumā. Amatnieki ir tie, kas nodrošina saikni starp vēsturiskajām un mūsdienu vērtībām, tāpēc šī ir profesija, ko noteikti ir vērts apgūt.

Amatniecība un mājražošana kā saimnieciskā darbība

Kā zināms, daudzi amatnieki, rokdarbnieki un citi mājražotāji savus veidojumus un darbus pārdod, tādā veidā gūstot peļņu. Šāda veida saimniecisko darbību gan bieži vien nevar pielīdzināt īstai ražošanai, jo tās apmēri un ieņēmumi ir krietni mazāki. Tā kā lielākā daļa amatnieku nerada savus darbus tik lielos apmēros, lai dibinātu savu uzņēmumu, uz viņiem attiecas īpaši noteikumi. Amatniekiem un mājražotājiem ir jāievēro vairāki normatīvie akti, lai viņu darbības tiktu uzskatītas par likumīgām un viņus nevarētu sodīt par normu neievērošanu. Šīs prasības gan ir salīdzinoši vienkāršas. Kas tad īsti par nodokļu maksāšanu un citām prasībām būtu jāzina ikvienam amatniekam un mājražotājam, kas realizē savas preces?

Sākumā būtu noderīgi saprast, kas vispār ir amatniecība, lai saprastu, vai jūsu saimnieciskā darbība tam atbilst. Amatniecību regulē likums “Par amatniecību”. Šajā likumā ir noteikti amatniecības organizatoriskie pamati, noteikumi par izglītību un amatnieka kvalifikācijas noteikšanas kārtība. Savukārt, to, kura profesionālā darbība ir uzskatāma par amatniecību ir noteikts Ministru kabineta noteikumos Nr. 762. “Noteikumi par amatiem, kuros personas profesionālā darbība ir uzskatāma par amatniecību”.

Likumā “Par amatniecību” ir noteikts, ka amatnieki savu nodarbošanos drīkst realizēt trīs veidos – veicot saimniecisko darbību kā fiziskai persona (individuālais uzņēmējs vai individuālais komersants), dibinot amatniecības uzņēmumu vai arī strādājot amatniecības uzņēmumā kā algots darbinieks. Atkarībā no tā, kāda darbības forma tiek izvēlēta, ir jāmaksā nodokļi vai nodevas un jāatskaitās par savu darbību. Ja amatnieks vai mājražotājs dibina savu uzņēmumu vai strādā algotu darbu, nodokļu politika ir tāda pati kā jebkuram uzņēmumam ar izvēlēto uzņēmējdarbības formu vai algotam darbiniekam uzņēmumā. Vairāk mēs runāsim tieši par amatniekiem, kas darbojas kā fiziskas personas, jo tādu ir ievērojami vairāk un šajā gadījumā ir īpaši noteikumu attiecībā uz nodokļu maksāšanu.

Ja amatnieks savu uzņēmumu nedibina, viņam ir divas iespējas – iegādāties patentu uz laiku vai maksāt nodokļus no peļņas. Patentmaksa ir valsts noteikts fiksēts maksājums, bet tas sevī ietver ietver iedzīvotāju ienākuma nodokļa un valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas par veikto saimniecisko darbu. Ja tiek izvēlēta šī iespēja, nodokļu deklarācija ir jāiesniedz reizi gadā. Protams, amatnieki un mājražotāji var izvēlēties maksāt iedzīvotāju ienākuma nodokli arī vispārējā kārtībā, proti, aprēķinot to no gūtajiem ienākumiem. Arī tad reizi gadā ir jāiesniedz nodokļu deklarācija.

Tā kā liela daļa amatnieku un mājražotāju savu produkciju tirgo tieši gadatirgos un citos līdzīgos pasākumos, svarīgi ir zināt arī par kārtību, kādā tiek organizēta šāda veida tirdzniecība. Arī ielu tirdzniecība tiek uzraudzīta un tā ir atļauta tikai tad ja tirgotājs ir saņēmis pašvaldības atļauju. Lai šo atļauju saņemtu, tirgotājam pašvaldībā jāiesniedz iesniegums un jāievēro pašvaldības norādījumi attiecībā uz atļauto tirdzniecības vietu.

Vēl noteikti jāpiemin, ka arī uz amatniekiem un mājražotājiem attiecas Preču un pakalpojumu drošuma likums un citi normatīvie akti, kas nosaka preču kvalitāti un higiēnas prasības. Arī amatnieki nedrīkst pārdot nekvalitatīvas, nedrošas vai kādā citā veidā noteiktajam izmantošanas mērķim neatbilstošas preces. Ja tas tiek darīts, pircējam ir tiesības vērsties Patērētāju tiesību aizsardzības centrā.

Podniecība

Podniecība ir dažādu priekšmetu, visbiežāk trauku, izgatavošana no māliem. Tas ir viens no cilvēcei zināmajiem senākajiem amatniecības veidiem. Tās pirmsākumi meklējami jau gandrīz 5 000 gadus pirms mūsu ēras senajā Šumerā. Sākotnēji trauki tika gatavoti ar rokām, bez jebkādām palīgierīcēm, taču, palielinoties pieprasījumam pēc dažādām saimniecības precēm, jo īpaši traukiem, senie Šumeri arī izgudroja podnieka ripu, kas ļāva šos priekšmetus saražot daudz ātrāk un tie bija arī kvalitatīvāki. Podniecība izplatījās arī citās civilizācijās un kļuva par vienu no galvenajām amatniecības nozarēm. Drīz vien cilvēki iemācījās arī šos traukus padarīt izturīgākus tos apdedzinot vai apstrādājot dažādos veidos.

Podniecība ietver gan trauku un citu veidošanu ar rokām, proti, paņemot māla piku un vienkārši ar pirkstiem izveidojot vajadzīgo formu, gan daudz plašāk pielietotajā un vienkāršākajā metodē – veidošanā uz podnieka ripas. Veidojot traukus uz podnieka ripas tiek uzlikta māla pika uz podnieka ripas virsmas un griežot to ar kāju (mūsdienās ir pieejamas arī ar elektrību darbināmas podnieka ripas), māla piku daudz ātrāk un vienkāršāk var izveidot vajadzīgajā formā. Šādā tehnikā veidoti trauki ir daudz taisnāki, viendabīgāki un vizuāli pievilcīgāki.

Sākotnēji podniecība bija nepieciešama tīri praktiskiem nolūkiem. Tas bija vienīgais veids, kā tika gatavoti trauki, taču, jau kopš pašiem pirmsākumiem, cilvēki rotāja izgatavotos priekšmetus. Sākumā tie tika rotāti, piemēram, ķemmīšu vai iespiedumu tehnikās. Ķemmīšu tehnikā ar ķemmei īdzīgu priekšmetu traukiem tika veidoti dažādi ornamenti, bet iespiedumu tehnoloģijā tika veidoti nospiedumi no dažādiem priekšmetiem. Tā kā svarīga bija ne vien praktiskā, bet arī estētiskā puse, ar laiku radās arvien jaunas podniecības tehnikas. Katrai valstij un reģionam ir savas tradicionālās podniecības tehnikas, kas attiecas gan uz priekšmetu izgatavošanu, gan rotāšanu.

Tā kā mūsdienās traukus var izgatavot arī ar daudz lētākām, rūpnieciskām metodēm, podniecība vairāk tiek orientēta tieši uz dekoratīvajiem aspektiem. Ar senajām podniecības metodēm – veidošanu ar rokām vai ar podnieka ripu – tiek veidoti visdažādākie trauki. Dažādais izskats tiek panākts ar atšķirīgām tehnikām, gan veidošanas, gan apdedzināšanas, gan pēcapstrādes laikā. Veidošanas laikā traukiem var veidot dažādus dekoratīvus izliekumus, interesantas formas utt. Tāpat arī materiāla izvēlei ir nozīme gala izskatā. Apdedzinot traukus var panākt, ka to izskats nemainās, vai arī var panākt dažādus dekoratīvus efektus, piemēram, apsvēpējot, trauki iegūst melnu nokrāsu. Vēl ļoti bieži trauki tiek dekorēti arī pašās beigās tos krāsojot, lakojot, apzīmējot utt.

Mūsdienās podniecībā ienāk arī dažādas ļoti interesantas dekorēšanas un veidošanas metodes. No māla gatavoti trauki var būt tik ļoti daudzveidīgi, ka tā jau kļuvusi par savdabīgu mākslu. Šos dažādos podniecības veidus un gala rezultātus iespējams novērtēt gan dažādos amatnieku tirdziņos, gan izstādēs. Tā kā cilvēki tiešām novērtē šīs estētiskās vērtības, podniecība, joprojām ir ļoti pieprasīta un arī piedāvājums pagaidām ir visai liels, kut gan podnieka amats nav nemaz tik viegls.

Kokgriešana

Viens no senākajiem amatniecības veidiem, kas pazīstams visā pasaulē ir kokgriešana. Sākotnēji kokgriezumi kalpoja kā statusa simbols. Ar kokgriezumiem tika dekorētas gan mājas, gan mēbeles, gan dažādi priekšmeti, lai padarītu tos vizuāli pievilcīgākus, gan arī, lai aizsargātu pret ļaunumu, veidojot īpašu zīmju un simbolu griezumus, kā, piemēram rūnas. Šādus kokgriezumus vēl joprojām varam vērot vecajās koka mājās Skandināvijas valstīs. Mūsdienās gan kokgriezumi vairs nav tikai bagāto privilēģija, tomēr kokgriezumi vēl joprojām ir veids, kā celt priekšmetu vērtību un padarīt tos estētisku baudāmākus. Kaut arī mūsdienās, pateicoties tehnoloģiju attīstībai ir iespējams veidot arī rūpnieciskus kokgriezumus, roku darbs tiek vērtēts daudz augstāk un pieprasījums pēc šādiem darbiem saglabājas augsts, kaut gan pašu amatnieku skaists sarūk.

Kokgriešana ir visai sarežģīts amats, ko nākas apgūt gadiem ilgi. Arī kokgriezuma veidošanas process ir garš un daudzveidīgs. Jebkurš kokgriezums sākas ar materiālu un tam piemērotu darbarīku izvēli. Kokgriešanai tiek izmantoti ļoti dažādi naži, ar kuru palīdzību ir iespējams veidot dažādu veidu, formu, lielumu un biezumu griezumus kokā. Kokgriezēji izmanto, piemēram, liektus nažus, taisnus nažus, lāpstas veida nažus, kaltus utt. Vēl tiek izmantoti arī papildus instrumenti materiālu apstrādei pirms griezumu veikšanas, kā arī pēcapstrādei. Tam tiek izmantotas, piemēram, vīles, frēzes, smilšpapīrs utt. Tāpat kokgriezēji var izmantot arī dažādus urbjus un urbjmašīnas, dziļu, nelielu griezumi pielabošanai. Kokgriešanas mākslas pašā pamatā ir tieši pareizo instrumentu izvēle, jo kokgriezējam precīzi jāzina, kādu griezumu katrs instruments veidos, konkrētajā materiālā.

Kokgriezējam ir jāprot arī apstrādāt izvēlēto materiālu. Protams, var grebt arī neapstrādātā, sausā kokmateriālā. Daudz šādus kokgriezumus tieši uzskata par daudz vērtīgākiem un estētiski baudāmākiem, taču tiek izmantotas arī dažādas koksnes apstrādes tehnikas, sākot no vienkāršas slīpēšanas un beidzot ar koksnes krāsošanu vai apdedzināšanu. Ar šī tehnikām ir iespējams panākt, ka tiek izcelta vai mainīta koksnes krāsa un tekstūra, kas kokgriezumus padara īpaši izsmalcinātus. Mūsdienās gan iespējams nopirkt arī jau apstrādātas sagataves, lai kokgriezējam pašam atliktu vien pats griešanas process.

Pēc materiāla apstrādes sākas kokgriezuma plānošana. Parasti vispirms tiek veidoti rasējumi un skices uz papīra, pēc tam vai nu tiek izmantoti šabloni, vai veidots zīmējums ar brīvu roku uz kokmateriāla. Pēc tam, pa šīm uzzīmētajām līnijām ir jāveido griezumi. Lai tas izdotos, vispirms ir cītīgi jātrenējas vienkāršā grebumu veidošanā ar dažādiem instrumentiem. Tas nav vienkārši, jo jāņem vērā koksnes cietība, šķērsgriezums un citi aspekti, kā arī katra instrumenta griezt spēja. Tikai kokgriezējs, kurš ir rūpīgi izstrādājis savu tehniku un attīstījis prasmes, spēs izveidot skaistu, precīzu ornamentu kokgriešanas tehnikā, bez manāmiem defektiem.

Kaut arī koks ir pateicīgs materiāls griešanai un grebšanai, kokgriešana pati par sevi ir ļoti specifiska un īpaša prasme, kas jāattīsta ilgā darbā. Amatnieki, kas nodarbojas tieši ar kokgriešanu atzīst, ka šo prasmi ir apguvuši vairākus gadus, līdz spējuši izveidot pirmos darbus, kas ir patiešām vizuāli baudāmi. Mūsdienās diemžēl kokgriešana nav īpaši populāra, jo amatnieki nevar sacensties ar rūpniecības tehnoloģijām, kas to pašu darbu var paveikt daudz ātrāk un bez līdz ar to, arī lētāk, taču ar rokām darināti kokgrebumi vēl joprojām tiek uzskatīti par vērtību un tiek izmantoti visdažādāko lietu dekorēšanai.

Aušana

Aušana ir sens amatniecības un mākslas veids, kas nereti visspilgtāk raksturo katras tautas materiālo kultūru. Kā nekā austi tiek tautas tērpi, jostas, lakati, dekoratīvi darbi un daudz citu lietu, kas definē tautas kultūru un atspoguļo tās vērtības. Jau no seniem laikiem, aušana ir bijusi reizē nepieciešamība un radošas izpausmes veids, tāpēc tā ir bijusi izplatīta gadu tūkstošiem ilgi. Aušana kā roku darbs, mūsdienās vairs nav praktiska nepieciešamība, jo uz rūpnieciskajām stellēm ir iespējams izveidot visdažādākos audumus gandrīz bez cilvēka līdzdalības, daudz ātrāk un vienkāršāk, taču aušana mūsdienās ir viena no populārākajām, senās amatniecības izpausmēm. Daudzviet arī mūsdienās ir iespējams iegādāties uz senajām stellēm austus audumus un apģērbus, kas tiek novērtēti arvien vairāk.

Aušanas vēsture ir ļoti sena. Pirmie audumi tika radīti jau aptuveni 5 000 gadu pirms mūsu ēras. Pirmās liecības par audumiem nāk no senās Ēģiptes, jo vienkāršos lina audumos tika tītas mūmijas. Nav līdz galam izpētīts, ar kādiem rīkiem šie audumi tika austi. Pirmās oficiālās liecības par stellēm nāk no senās Grieķijas, 4 000 gadus pirms mūsu ēras. Šīs stelles gan bija ļoti primitīvas – koka rāmis ar dažiem šķērskokiem, taču ar tām tika austi pat ļoti smalki audumi. Vēlāk aušanas tehnika ienāca arī Eiropā. Arī Latvijas kultūrvēsturē aušanai ir visai liela loma.

Ja runājam par aušanu kā roku darbu, tad nekas daudz šajā procesā nav mainījies jau simtiem gadu. Austs vēl joprojām tiek uz tādām pašām stellēm uz kādām auda mūsu senči. Steļļu veidi gan ir dažādi. Ir, piemēram, vertikālās rāmju stelles, kuras izmanto paklāju un gobelēnu aušanai. Tāpat uz šīm stellēm iespējams aust daudz ko citu, bārkšu tehnikā, piemēram, dekoratīvas segas vai spilvendrānas. Ir arī dažādas horizontālās stelles. Vecākās un zināmākās ir trizuļu stelles. Tās arī mūsdienās amatnieki visplašāk pielieto. Uz trizuļu stellēm var iemācīties aust dažādās amatnieku nodarbībās. Vēl ir sviru stelles, kuras pēc būtības ir tās pašas trizuļu stelles, kas papildinātas ar svirām, lai aušana būtu vienkāršāka. Tiek izmantoti arī citi papildinājumi stellēm, lai audēja darbu atvieglotu, piemēram, velkamā ierīce, kas ļauj izvairīties no pinumiem, reikums, kas ļauj velku diegiem izdalīties vienmērīgi, nitis, rakstu veidošanai utt.

Pats aušanas process ir visai sarežģīts un arī fiziski ne pārāk viegls. Aušanas pamatā ir velku un audu diegu krustošana. Velku diegi tiek iestiprināti stellēs, bet audu diegi tie, kurus ieauž audumā ar saivām vai atspolēm. Veidojot vienkāršu, viendabīgu audumu bez rakstiem ir vien jāmaina velku diegi un jāauž iekšā audu diegi. Tas, cik audums būs blīvs un liels nosaka tas, kā stellēs tiek izkārtoti audu diegi. Kā jau tika minēts, to var mainīt ar dažādu palīgierīču palīdzību. Ja tiek austs daudzkrāsains audums, vai audums ar rakstiem, tad gan process ir sarežģītāks. Audu diegus ir jāauž pēc noteikta mustura, lai veidotos raksts. Protams, ir jāievēro arī daudz citu nianšu.

Aušana, mūsdienās nav īpaši izplatīta. Galvenokārt, tas ir tāpēc, ka ne visiem ir pieejamas stelles, turklāt nav nedz iespējas, nedz vēlmes šo amatu mācīties. Tāpat kā daudzas citas amatniecības nozares, tā vairāk ir radoša izpausme pašam priekš sevis. Tā kā audējus atrast nav tik viegli, ar rokām austi apģērbi un citi darbi tiek uzskatīti par diezgan ekskluzīviem un tie maksā salīdzinoši dārgi.